LOPB ētikas kodekss

Latvijas Organizāciju psihologu biedrības Ētikas kodekss

Pieņemts Latvijas Organizāciju
psihologu biedrības kopsapulcē
2013. gada 11. septembrī

 

I. Vispārējie principi

1.Šajā kodeksā vārds „klients” attiecas uz jebkuru personu, personu grupu vai organizāciju, ar kuru psihologam ir profesionālas attiecības, to starpā pastarpinātas attiecības. Psihologam jāņem vērā šādus ētikas principus:

1.1. Psihologa profesionālā darbība ir jāvērtē konkrētu profesionālu attiecību un situāciju kontekstā.

1.2. Psihologa attiecības ar klientiem un kolēģiem vienmēr ietekmēs nevienlīdzība, gan attiecībā uz zināšanu specifiku, gan attiecībā uz statusu un varas pozīcijām.

1.3. Jo lielāka ir šī nevienlīdzība profesionālajās attiecībās, jo lielāka ir psihologa profesionālā atbildība.

1.4. Psihologa atbildības pakāpe var būt atšķirīga dažādās profesionālo attiecību stadijās.

2. Psihologs apzinās, ka ētikas principi ir viens ar otru saistīti. Psihologs, sastopoties ar ētiskas dabas problēmu, apsvērs šos dažādos principus un nepieciešamības gadījumā iesaistīsies dialogā ar klientiem vai kolēģiem. Būs situācijas, kur psihologam būs jādarbojas pat tad, ja visi ētiskās problēmas aspekti nebūs vēl atrisināti.

II. Ētiskas rīcības pamatprincipi

3. Psihologi respektē un veicina cilvēka tiesības un cilvēka vērtības apzināšanos un attīstību. Psihologi respektē cilvēka tiesības saistībā ar privāto dzīvi, konfidencialitāti, pašnoteikšanos un autonomiju, saskaņā ar psihologa citiem profesionāliem pienākumiem un valsts likumdošanu.

4. Vispārēja cieņa.

4.1. Psihologs respektē klienta, kolēģu, studentu un citu sabiedrības locekļu zināšanas, uzskatus, pieredzi un specializētās prasmes.

4.2. Psihologs respektē individuālās un kulturālās atšķirības saistībā ar cilvēka invaliditāti, dzimumu, seksuālo orientāciju, rasi, etnisko piederību, nacionālo piederību, vecumu, reliģisko piederību, valodu un sociāli ekonomisko statusu.

4.3. Psihologs izvairās no darbības, kas būtu balstīta uz aizspriedumiem, un varētu radīt diskrimināciju.

5. Konfidencialitāte.

5.1. Psihologam ir pienākums ievērot konficialitāti un rūpēties par konfidenciālas informācijas aizsardzību, to izpaužot vienīgi tad un tik lielā mērā, cik nepieciešams profesionāliem nolūkiem (un vienīgi tām personām, kuras ir tieši saistītas ar attiecīgo gadījumu) vai gadījumos, kad tas paredzēts normatīvajos aktos.

5.3. Psihologs informē klientus un citus par konfidencialitātes ierobežojumiem.

5.4. Psihologam ir pienākums normatīvajos aktos paredzētājā kārtībā sniegt informāciju par klientu gadījumos, ja to pieprasa kompetentas valsts pārvaldes vai tiesu varas institūcijas. Šādos gadījumos psihologs sniedz informāciju, kas ir tieši saistīta ar specifisko situāciju, bet saglabā konfidencialitāti attiecībā uz pārējo informāciju.

5.5. Klientam ir tiesības uzzināt informāciju par savas izpētes un konsultāciju gaitas rezultātiem un saņemt atbilstošus skaidrojumus par šo informāciju. Sniedzot informāciju klientam par viņa izpētes un konsultāciju gaitas rezultātiem, psihologam ir jānodrošina, ka tiek nosargāta citu klientu informācijas konfidencialitāte.

6.1. Psihologam ir pienākums pirms un arī pakalpojuma sniegšanas laikā informēt klientu un skaidrot klientam par psihologa darbību un iespējamām sekām, lai nodrošinātu, ka klienta piekrišana ir balstīta uz atbilstošas informācijas apzināšanos.

6.2. Psihologs skaidro klientam psihologa darbības procesu saistībā ar atzinumu sniegšanu.

7. Pašnoteikšanās.

7.1. Psihologs veicina klienta autonomiju un pašnoteikšanos, ieskaitot klienta tiesības uzsākt un izbeigt profesionālo sadarbību ar psihologu. Vienlaikus psihologs apzinās vajadzību līdzsvarot klienta autonomiju un nepieciešamību pēc struktūras, ievērojot kopējas sadarbības principus.

7.2. Psihologs uzstāda ierobežojumus klienta darbības autonomijai klienta ierobežotas rīcībspējas gadījumā, kā arī ierobežojumus, ko nosaka valsts likumdošana.

III. Kompetence

8. Psihologi cenšas nodrošināt un uzturēt augstus kompetences standartus savā darbībā. Viņi apzinās savas kompetences robežas un savas darbības ierobežojumus. Viņi sniedz tos pakalpojumus un lieto vienīgi tās pieejas, kuras viņi ir kompetenti lietot atbilstoši savai izglītībai, praksei un profesionālajai pieredzei.

9. Psihologam ir pienākums labi pārzināt ētikas principus, ieskaitot šo Ētikas kodeksu, un to saistību ar ētikas jautājumiem savā profesionālajā darbībā.

10. Psihologam ir pienākums sniegt tos pakalpojumus un lietot tās pieejas, kuras viņš ir kompetents lietot atbilstoši savai izglītībai, praksei un profesionālajai pieredzei.

11. Psihologam ir jāievēro lietoto metožu ierobežojumi un ierobežojumi secinājumiem saistībā ar šīm metodēm dažādās situācijās un dažādiem nolūkiem.

12. Psihologam ir pienākums izprast un piemērot savā profesionālajā darbībā mūsdienīgas un zinātniski pamatotas psiholoģijas teorijas, pieejas un metodes.

13. Psihologam ir pienākums pielietot jaunas metodes ar piesardzību, vienlaicīgi apzinoties, ka jaunas metodes un pieejas turpinās attīstīties un ka šāda virzība ir pozitīva.

14. Psihologam ir pienākums turpināt savu profesionālo attīstību.

15. Psihologam ir pienākums nenodarboties ar profesionālo darbību laikā, kad ir ietekmētas viņa spējas vai prasmes. Vajadzības gadījumā psihologa pienākums ir meklēt profesionālu palīdzību.

IV. Atbildība

16. Psihologi ievēro savu profesionālo, uz zinātniskiem principiem balstīto atbildību pret saviem klientiem un sabiedrību. Psihologi ir atbildīgi par savām darbībām un savu iespēju robežās nodrošina, ka viņu pakalpojumi netiek ļaunprātīgi izmantoti.

17. Psihologs rūpējas par savas profesionālās darbības kvalitāti un sekām. Psihologam jādarbojas tā, lai nedegradētu psihologa profesiju.

18. Psihologam ir pienākums savā profesionālajā darbībā attīstīt un uzturēt augstu kvalitāti un standartus, ievērojot šo Ētikas kodeksu.

19. Psihologam ir pienākums nodrošināt, ka viņa psiholoģiskās zināšanas un prasmes netiek ļaunprātīgi izmantotas, kā arī samazināt nodarīto kaitējumu, ja kaitējums ir nenovēršams.

20. Psihologam ir atbildība sadarboties ar citiem profesionāļiem, lai veicinātu klienta psiholoģisko labklājību gadījumā, ja psihologam nav iespējas turpināt savu sadarbību ar klientu.

21. Psihologam ir pienākums veicināt savu padoto, asistentu, supervizējamo un studentu ētisku un kvalitatīvu darbu.

22. Psihologs rēķinās ar iespēju, ka var veidoties ētiska rakstura problēmas. Psihologa pienākums ir būt vērīgam pret šādām situācijām un nepieciešamības gadījumā konsultēties ar kolēģiem vai profesionālajām asociācijām, kā arī informēt citus iesaistītos par Ētikas kodeksa prasībām.

V. Godīgums

23. Psihologi veicina godīgumu psiholoģijas zinātniskajā, akadēmiskajā un profesionālajā darbībā. Savā darbībā psihologi ir godīgi, taisnīgi un citus respektējoši. Viņi skaidro citām iesaistītajām personām savas darbības ētiskos principus un tiem seko.

24. Psihologs rēķinās ar savu zināšanu, prasmju un profesionālās darbības ierobežojumiem un meklē citu profesionāļu padomus un atbalstu sarežģītās situācijās.

25. Psihologs sniedz klientam precīzu informāciju par savu kvalifikāciju, izglītību, pieredzi, kompetenci un profesionālajām saistībām.

26.Psihologs sniedz klientam precīzu un pilnīgu informāciju par izpētes rezultātiem, norādot secinājumu un skaidrojumu ierobežojumus.

27. Psihologs izturas godprātīgi pret profesionālo attiecību finansiālajiem aspektiem.

28. Psihologs sniedz atbilstošu informāciju un izvairās no klienta maldināšanas pētnieciskajā un praktiskajā darbībā.

29. Ja pētnieciskajā vai praktiskajā psihologa darbībā klienta maldināšana ir notikusi, tad psihologam ir pienākums klientu informēt un atjaunot uzticēšanos.

30. Psihologa pienākums ir izvairīties no tādām situācijām, kuras mazina nepieciešamo profesionālo distanci un noved pie interešu konflikta, vai arī var sekmēt klienta ļaunprātīgu izmantošanu.

31. Psihologs nedrīkst ļaunprātīgi izmantot profesionālās attiecības, lai veicinātu savas personiskās, reliģiskās, politiskās vai citas intereses.

32. Psihologs ievēro profesionālo atbildību arī pēc profesionālās darbības vai profesionālo saistību noslēguma.

31. Psihologam ir pienākums sniegt pamatotu kritiku kolēģa neētiskas rīcības gadījumā, kā arī nepieciešamības gadījumā informēt kolēģus, profesionālo asociāciju vai citas atbilstošas instances.