Uzruna biedrības biedriem, 2012. gadu uzsākot
Reinis Lazda @ 17. janvāris, 2012Svinīgā runa nolasīta biedrības aktīvajiem biedriem un sadarbības partneriem jaungada pasākumā 2012. gada 13. janvārī.
Biedrība sākās pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem. Tas ir nozīmīgs vecums, un tādēļ ir vērts dažos vārdos atskatīties uz biedrības vēsturi, pašreizējo situāciju un nākotnes perspektīvām.
Biedrība sākās kā entuziastu domubiedru grupa. Ar laiku sākotnējais entuziasms noplaka, biedrību sāka vadīt citi cilvēki. Es biedrībā iestājos 2006. gadā, un jau tajā pašā gadā mani kā jaunu biedru ievēlēja biedrības valdē. Protams, gribētos domāt, ka tas notika manas ģenialitātes dēļ, bet drīzāk jau biedrība bija nogurusi pati no sevis. Mēs visi pieci jaunie valdes locekļi bijām tādi. Svaigu asiņu ieplūšana šķita labākais risinājums.
Varētu teikt, ka vairākus gadus biedrībā ilga tāds kā pārdomu periods, atbildes meklējumi jautājumam: kas mēs esam un ko mēs gribam sasniegt.
Biedrības redzamākā aktivitāte visu šo laiku ir izglītojošu semināru rīkošana. Agrāk tika rīkotas arī konferences, un arī tagad ideja par konferencēm nav atmesta, tikai atlikta malā.
2010. gada sākums iezīmējās ar izmaiņām. Biedrības iepriekšējais vadītājs Jānis Dzenis pārcēlās uz ārzemēm. Viņa vietā valdē tika ievēlēta Anita Āboltiņa, kas izrādījās viens no visu laiku labākajiem biedrības lēmumiem. Lielā mērā pateicoties tieši viņas ienākšanai, biedrības valde ir aktivizējusies, sarīkojusi vairākus labi apmeklētus seminārus, rezultātā ir pieauguši arī biedrības ienākumi, un mēs varam atļauties saviem uzticamākajiem biedriem un sadarbības partneriem finansēt kopīgu pasākumu.
Tātad šodienas situācija: Biedrība šobrīd apvieno 49 biedrus un burtiski pirms pāris dienām ir saņemts vēl viens pieteikums ar vēlmi iestāties biedrībā. Tātad 50 biedri. No tiem biedra naudu par pagājušo gadu ir samaksājuši 15, tikpat bija maksātāju arī 2010. gadā, 2009. gadā – 18. Biedri maz ierodas arī uz biedrības rīkotajiem semināriem – pie tam, tas ir maz atkarīgs no tēmas. Regulāri notiek semināri, ik pa laikam biedrības nosaukums parādās arī preses izdevumos.
Kas mums trūkst pilnai laimei? Mana vīzija ir, ka nākamajos 10 gados mums ir kopīgiem spēkiem jāpanāk tas, lai biedri nebūtu kustināmi un paši rautos uz semināriem, paši ieteiktu tēmas, kuras vēlētos dzirdēt. Lai pēc 10 gadiem, iepazīstinot ar sevi, mēs teiktu: “Sveiki, esmu organizāciju psihologs”. Lai profesijai būtu prestižs un atpazīstamība. Lai personāla vadītāji apzinātos, ka viņiem ir kādi augsti kvalificēti kolēģi, kuriem sarežģītākajās situācijās prasīt padomu.
Kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šādu mērķi? Pirmkārt jau mūsu visu kopīga atziņa, ka savas profesijas gods ir jāceļ, ka tas ir jāaizstāv. Ir jāskaidro, kas ir mūsu profesija. Pirms dažām dienām LOPB mājaslapā esmu ievietojis īsas pārdomas par to, kas ir organizāciju psihologs un ar ko tas atšķiras no personāla vadītāja. Iesaku rakstu izlasīt un nepieciešamības gadījumā izteikt savas pārdomas.
Lai gan pašlaik psihologi nav starp valsts regulētajām profesijām, tomēr ir sagaidāms, ka pārskatāmā nākotnē, ja vien konkurējošās Latvijas psihologu biedrības spēs atrisināt savus savstarpējos konfliktus, tiks pieņemts psihologu likums. Arī LOPB ir strādājusi, lai likums tiktu pieņemts. Tāda virzība notiek visā Eiropā.
Pagaidām šie soļi tiek sperti pārsvarā birokrātiskā līmenī, tomēr jau drīz tas sāks ietekmēt mūs visus. Redzamākais solis būs sertifikācija. Lai drīkstētu sevi saukt par pilntiesīgu organizāciju psihologu, nepietiks vairs pabeigt maģistrantūras programmu un gadu nostrādāt profesijā. Obligāta prasība būs nepārtraukti uzturēt savu kvalifikāciju, tālākizglītoties. Jā, tas ir nepieciešams solis, jo mēs jau redzam, cik viegli ir palaisties slinkumā, ja nav formālu prasību.
Domāju, ka no tā iegūs visi. Gan mēs paši, gan mūsu darba devēji un klienti. Iegūs arī sabiedrība kopumā, jo organizāciju psihologa darbs ir vērsts uz visas sabiedrības labumu caur patīkamāku darba vidi un ekonomikas attīstību.
Uz izdošanos!
LOPB valdes priekšsēdētājs Reinis Lazda